Fiziskie darba apstākļi.
Darbā tā pati Maslova vajadzību piramīda vien ir spēkā- pirmkārt, vajadzīga sakārtota darba vieta un nepieciešamo resursu pieejamība.
- Jaudīgs dators- galu galā strādājot IT ir nepieciešams gana jaudīgs "verķis". Tā, lai var būt atvērti visi nepieciešamie logi un dators no tā nesāk jūtami bremzēt (VS, SSMS, kāds Words, Excel, remote desktop, Profiler, .., parasti divas rindas ar dažādām programmām).
- Divi monitori- varbūt skan tā kā daudz, bet nu tiklīdz sāk kaut ko pēc dokumentācijas (epastiem) darīt, tā otrs ekrāns kļūst neatsverams. Protams, daļēji to var atsvērt printeris un izdruku kalni, bet tomēr, tomēr. Galvenajam ekrānam jābūt gana lielam (nu bez 22'' ir grūti). Ērtība, no kā būtu grūti atteikties.
- Virtuālās vides- sevišķi pēdējā laikā izjūtu nepieciešamu un vienlaicīgi noderīgumu tajā, ka ir virtuālas vides kur izmēģināt jaunus un pārbaudīt esošus risinājumus. Gan nepieciešamība pēc dažādām SQL Server versijām, gan domēna lietotājiem, gan citām mašīnām, kuras var slogot, lai veiktu ātrdarbības un visādus savādākus testus.
- Patīkama darba vide- nu tā, lai var ērti strādāt un justies mierīgi. Lai garām neskraida miljoniem, pa telefonu runājošu, cilvēku. Patīkami, ja netālu ir cilvēki, kas dara ko līdzīgu un kam vaicāt padomu. Ka telpa nav milzīgs šķūnis, bet nav arī gurķu buciņa (balsotu par 3-8 cilvēki kabinetā). Tāpat, manuprāt, ir cilvēcīgi, ja katra darbinieka monitors nav visiem garāmgājējiem aplūkojams. Te var pilnā kaklā bļaut, ka darba vietā jāstrādā un līdz ar to katrs var arī skatīties ko kurš dara. Tomēr nepiekrītu- kritērijam darbinieku vērtēšanā būtu jābūt paveiktajam apjomam un kvalitātei.
- Pieejama kafija- es pat tā uzreiz laikam nevaru iedomāties, vai maz vēl ir kāda vieta, kur programmētājus tur bez kafijas (tējas, ūdens), bet ja nu tomēr ir- tā ir tāda fīčiņa kas būtu nepieciešama darba vietā.
Ja reiz ir gana patīkama fiziskā darba vieta, tad var arī sākt domāt par reālu strādāšanu. Tad kāda varētu būt tīkama darba nedēļa.
- 40% darba laika pavadīt veicot uzdevumus, kas ir skaidri un saprotami. Varbūt pat varētu nosaukt gandrīz par "rutīnu". Te gan es negribētu to nosaukt par "apelsīnu mizošanu", kur katru dienu jāveic gluži viens un tas pats līdz kamēr aizvieto mazs robotiņš, bet drīzāk tā, ka uzdevums ir skaidrs un saprotams, kas līdzīgs ir darīts vai zināms kā jādara. Darbs, ko var paveikt ātri un kvalitatīvi. Dienas beigās ielikt ķeksīti, ka kaut kas ir izdarīts.
Pēdējā laikā man šajā sadaļā ietilptu, piemēram, dažādi vienkāršie darbi datu bāzē (procedūras, vaicājumi, tabulas, skati, funkcijas, back-ups, snapshots, lietotāji utt), jau zināmo .NET programmu uzturēšana un papildināšana. - 40% darba laika pavadīt veicot uzdevumus, kas prasa piepūli, "google", "zvans draugam" un tamlīdzīgi. IT strādājot cilvēki itin bieži sastopas ar iepriekš nedarītām lietām un uzdevumiem. Tas ir, piemēram, tā, ka vajadzīgs zīmulis un lapiņa lai izdomātu algoritmu problēmas risināšanai. Arī šīs lietas var bieži vien atrisināt visai ātri, bet nu kādreiz arī darba ātrums samazinās meklējot risinājumu. Šeit arī vieta lietām, kas prasa noslīpēšanu, optimizāciju un tamlīdzīgi.
Pēdējā laikā man šajā sadaļā ietilptu tādi darbi kā particionēšanas realizācija, datu kompersēšanas iespējas izvērtēšana, TDE, Service Broker servisi utt. No ne- SQL Server lietām tepat varētu pielikt .NET SB interfeisa izmantošanu (oho, tiešām ar .NET nekas diži jauns jau kādu labu laiku nav darīts.. trakums). - 20% darba laika var veltīt attīstībai- mācībām, jaunu lietu izmēģināšanai vai pat ieviešanai. Vieta kļūdām un eksperimentiem. Kursiem un apmācībām.
Nu te es varētu izpausties gari un plaši :). Tiešām zinu par daudzām lietām, par kurām gribētu zināt daudz plašāk. Piemēram, skaidri zinu, ka man vajag iemācīties strādāt ar Extended Events un noteikti noderētu PowerShell.
Un pat tad, ja ir nodrošināti visi fiziskie apstākļi un nedēļa ir sadalīta vēlamajā formā, ar to vienalga nav gana..
- Stabilitāte un drošība- pieņemamu atalgojumu (uhh, cik relatīvi uzrakstīju.. bet tā, lai nav par maz, bet nav arī par daudz), sociālās garantijas, veselības apdrošināšanu, bonusus par labi padarītu darbu (svarīgi skaidri kritēriji). Pārliecība, ka noķerot pamatīgāku gripu nebūs jādzīvo uz sausiņiem un kaut vāra cerība, ka tomēr arī pensijai kaut ko izdosies sakrāt (bet šķiet mūsu valstī uz to nemaz nevajadzētu cerēt). Šeit arī varētu padomāt par tādu iepriekšējo pieredzi- kā rīkojās darba devējs krīzes apstākļos (2008 beigas/2009)? Kā rīkotos nākamreiz? Cik droši var justies?
- Atdzinība un arī kritika- ir grūti strādāt, ja trūkst atpakaļ saites vai skalas, pēc kā var novērtēt cik labi paveikts darbs. Ir vajadzīga veselīga kritika, kas var izpausties kā paveiktā pārrunāšana, realizētā caurskatīšana, alternatīvu apskatīšana. Un ir vajadzīga atzinība par paveikto. Reizēm kāda pateikts "labi izdarīts" var būt viss, kas vajadzīgs, lai būtu vēlme strādāt, turpināt iesākto, meklēt jaunus risinājumus. Šeit noteikti jāpiebilst, ka komforta sajūta kolektīvā ir ļoti svarīga. Nespēju iedomāties strādājam vidē, kur viens otru norej vai darbinieku motivēšanai izmanto pātagu.
- Pašapliecināšanās un savas vērtības apzināšanās. Jābūt sajūtai, ka ir iegūts kaut kas jauns, ka ir apgūtas iemaņas, kas noder "in general", ne tikai specifisko biznesa problēmu risināšanai. Sajūta, ka nav sasniegti griesti un notiek attīstība. Veselīgas konkurences sajūta kolēģu starpā. Novērtēt citus par viņu zināšanām un kādā jomā justies novērtētam no citu puses.
Cik tad svarīgi ir katrs no šiem punktiem? Grūti pateikt.. Bez kafijas droši vien arī labu laiciņu varētu dzīvot. Tomēr lielos vilcienos katrs no punktiem man šķiet gana svarīgs lai kādā brīdī kļūtu par ļoti būtisku vajadzību vai gluži otrādi- laimes sajūtu radošu bonusu.
Labi apzināties savas vēlmes! Bet no savas pieredzes redzu, ka te trūkst viens būtisks faktors (ko, acīmredzot, par laimi neizjūti esošajā darbā) - un tās ir tehnoloģijas. Problēmas var risināt tehnoloģiski dažādi. Arī strādājot ar novecojušām tehnoloģijām vari sēdēt pie jaudīga un labi aprīkota datora, skatīties 2 monitoros un dzert darba devēja dāsni uzsaukto kafiju, un jā - risināt sarežģītas problēmas. Bet diez vai tas sagādās gandarījumu, vai ne? :)
AtbildētDzēstTā noteikti ir. Vispār visai konkrēti varētu uzskaitīt, kas ir tās tehnoloģijas kuras interesē un ar kurām vēlos/vēlētos strādāt.
DzēstNu tās mūsu vēlmes ir tāds diezgan relatīvs lielums, varu saderēt, ka pamainoties kādam būtiskam apstāklim Tava vērtību skala kardināli izmainītos. Bet tākā dzīvojam šodien, tad laikam nav vērts iespringt uz to kā būtu, ja būtu :)
AtbildētDzēstPiekrītu iepriekšējiem komentētajiem, ka daudz kas ir atkarīgs no tīri subjektīvām lietām.
AtbildētDzēstPiemēram, mana gadījumā es pats uz savas adas esmu izbaudījis, kā tas ir, ka komforta līmenis nemitīgi tiek palielināts vai samazināts vienā vai cita apstāklī, un savas izjūtas. Šadi izpaužas ne tikai tas, ka ir kafija, bet arī tiek piedāvātas, dažāda tipa tējas, pie kam kafija nevis no parastā automāta, bet automāta, kur jānospiež tikai viena podziņa un pie kam ne parasta kafija, bet jebkāda, ieskaitot kapučino ar īstu pieniņu nevis pulveri, un tam seko augļi un dārzeņi, kuriem var sekot končas un beigu beigās arī pašas pusdienas pašā darba vietā, līdz mēs sasniedam tāda tipa biroju, kāds ir Google. Tiesa, daudzi noelšas skaudībā, kad šo biroju fotoattēlus redz internetā, bet vai tas ir viss ko mēs vēlamies? Tajā pat brīdī var būt apstāklis, kas mainās uz leju, piemēŗam, piedodiet, mainās tualetes poda ērtums vai papīra mīkstums un mēs vairs nejūtamies labi. Sīkums, bet katru tas ietekmē citādi.
Svarīgs faktors ir arī darba telpa, kura vienam patīk tīra un asketiska, citam krāsaina. Vienam patīt jaunākā Latvijas modes tendence - atvērtā tipa biroji, citiem tomer vajag savu privāto telpu. Tiesa, telpas izvēle var būt atkarīga arī no nozares, izveloties, kas ir racionāli.
Bet gandarījuma sajūta noteikti ir daudz svarīgāka par apstākļiem. Jo domaju, ikviens man piekritīs, ja mēs darīsim sev netīkamu darbu, tad mēs to darīsim slikti. Savukārt, ja padarītais darbs, lai kāds tas būtu, mums atnes gandarījumu un sajūtu, ka esam pasaulē radījuši kaut ko noderīgu, tad viss pārējais kļūst mazsvarīgs. Un tik pat labi varam sēdēt mājās apakšbiksēs, maksāt par savu kafiju un lietot sevis pirktu kompi ar mazu ekrānu, bet, ja piepildam savu dzīves misju, mēs jūtamies ļoti labi un ērti.
Un šajā ziņā es atbalstu tos uzņēmējus, kas spēj piemeklēt katram darbiniekam labāko darbu un tā noslodzi, ļaujot darbiniekam pašam būt noteicējam, kad tas nepieciešams, būt bikstāmajam, ja darbiniekam tā labāk patīk, darīt rutīnas darbus, kas negrib intelektuāli iespringt un radīt inovācijas tiem, kas uz to pavelkas. Jo tikai darot darbiņu, kas mums patīk, mēs to padarīsim labi, un kopā izveidosim kaut ko pasaulei noderīgu.